Svešas ēnas mūsu kopīgajā mājā. Esmu vīrietis vairs ne pirmajā jaunībā, man nupat apritēja 48 gadi – vecums, kad vairs nedzenas pēc ilūzijām, bet gan meklē mierīgu ostu
Ar Kristīni mēs sākām aktīvi tikties aptuveni pirms pusgada, kad bijām pāris mēnešus sarakstījušies un aizvadījuši neskaitāmus vakarus, baudot vakariņas mājīgos Rīgas klusā centra restorānos. Viņa man uzreiz iepatikās ar savu nevainojamo kārtīgumu, gaumīgo un spilgto ārieni, kā arī to neparasto, gandrīz vai neticamo vieglumu komunikācijā, kas lika stundām paskriet nemanot.
No viņas stāstiem es jau pašā sākumā sapratu, ka viņa nedzīvo viena – viņa audzināja dēlu no pirmās, neveiksmīgās laulības, taču šis fakts mani nevis biedēja, bet tieši pretēji – pat iedrošināja un viesa cerības. Es savā vīrieša naivumā un ideālismā spriedu pavisam vienkārši: ja sievietei ir dēls, tātad viņa jau fundamentāli saprot, ko nozīmē atbildība par citiem cilvēkiem, un māte viņa pēc definīcijas ir rūpīga un pašaizliedzīga.
Drīz vien mēs pieņēmām lēmumu spert nākamo soli un sākām dzīvot kopā, pārvācoties uz viņas plašo, saulaino divistabu dzīvokli Purvciemā. Savu nelielo studijas tipa dzīvokli es nolēmu izīrēt, lai mums kā jaunai ģimenei vienmēr būtu finansiāls drošības spilvens un naudas rezerves kādam neparedzētam dzīves pavērsienam. Kā jau vīrietis, kurš vēlas būt ģimenes balsts, es uzņēmos visus galvenos izdevumus par mājokli un mūsu kopīgo uzturu. Katru nedēļas nogali es devos uz tirgu vai lielveikalu, lai piepildītu ledusskapi ar labākajiem produktiem, es pilnībā apmaksāju visus komunālos rēķinus un bez ierunām pirku dažādus sadzīves sīkumus – te jaunas pannas, te ūdens filtrus vai mīkstus dvieļus.
Taču pašam Gatim – Kristīnes dēlam – naudu skaidrā es nekad nedevu. Tas nebija aiz skopuma, bet gan tāpēc, ka Kristīne jau no pirmajām kopdzīves dienām bija novilkusi ļoti stingru un nepārprotamu robežu šajā jautājumā. Es labi atceros to vakaru: mēs sēdējām virtuvē, baudījām smaržīgu, ceptu vistu, un viņa pēkšņi uzsāka šo nopietno sarunu:
– Paklausies mani uzmanīgi, Valdi, – viņa teica, cieši skatoties man acīs. – Gatis ir tikai un vienīgi mana atbildības zona un mana personīgā finansiālā rūpe.
– Es sapratu tavu pozīciju, – es toreiz mierīgi atbildēju, – bet man tiešām nebūtu grūti laiku pa laikam nopirkt viņam kaut ko vajadzīgu, kādu apģērbu vai vienkārši foršu rotaļlietu.
– Tam nav nekādas nepieciešamības, mans bijušais vīrs strādā labā amatā un maksā ļoti pieklājīgus uzturlīdzekļus, – viņa asi atbildēŗja, liekot saprast, ka tēma ir slēgta.
– Tātad tu vēlies teikt, ka ar šo naudu jums pilnībā pietiek visām bērna vajadzībām un skolai? – es vēlreiz precizēju.
– Protams, ka pietiek. Tāpēc bērnu es pilnībā uzturu pati, bet tu nejauc sev galvu ar liekām problēmām un neuztraucies par to, kas uz tevi neattiecas, – Kristīne pielika punktu mūsu sarunai.
Mani tāda neatkarīga un mūsdienīga pieeja toreiz pat patīkami pārsteidza un iepriecināja. Es nodomāju, ka man beidzot ir trāpījusies patiesi patstāvīga sieviete, kura nemēģina izmantot izdevību un nepiespiež jauno dzīvesbiedru uzturēt svešu atvasi, skaidri un godīgi nodalot budžetus. Es nebiju pret šādu ērtu pozīciju, taču sirds dziļumos tik un tā nevarēju palikt pavisam malā – laiku pa laikam es nopirku puikam kaut ko nelielu, vienkārši tāpat, no visas sirds. Gan kādu lielāku “Lego” komplektu mājupceļā paķēru, gan nopirku biļetes uz jaunāko animācijas filmu, vai arī vienkārši pasūtīju uz mājām divas lielas “Lulu” picas kopīgām vakariņām.
Kāpēc dārgs manikīrs izrādījās svarīgāks par siltām kājām pašu dēlam
Tomēr, jo ilgāk mēs dzīvojām zem viena jumta, jo skaidrāk man vērās vaļā acis uz manas mīļotās sievietes dīvaino un brīžiem neizprotamo rīcību. Es sāku ar rūgtumu pamanīt, ka Kristīne pati Gatim naudu praktiski netērē, lai gan uzturlīdzekļi no bijušā vīra viņas kontā ienāca regulāri un tie nebija mazi. Gatim bija kritiski maz normālu, sezonai atbilstošu drēbju. Viņš dienu no dienas gāja uz skolu un pagalmā vienā un tajā pašā izbalējušā, jau nodilušā džemperī un tajās pašās vecajās džinsās, kas viņam acīmredzami jau bija par īsu un sniedzās virs potītēm.
Arī viņa istaba izskatījās pamesta – tur stāvēja senas mēbeles, gulta čīkstēja tik skaļi un dobji, ka to varēja skaidri dzirdēt pat virtuvē, bet rakstāmgalds bīstami ļodzījās vienas nolūzušas kājas dēļ, ko neviens nesteidza labot. Tajā pašā laikā Kristīne pati sev ne atteica pilnīgi neko. Ik pēc trim nedēļām viņa kā pēc pulksteņa devās uz manikīru un pedikīru dārgā salonā Rīgas centrā, katrā vizītē atstājot krietnu summu. Viņa regulāri sevi lutināja ar jaunām kleitām no interneta veikaliem un nemitīgi pasūtīja dārgu kosmētiku.
Vannas istabā uz viņas plaukta bija sarindots tik neiedomājami daudz skaistu tūbiņu, flakonu un krēmu burciņu, ka tur burtiski nebija brīvas vietas, kur nolikt manu vienkāršo skuvekli. Kādu vakaru, kad bērns jau bija savā istabā, es nolēmu ļoti uzmanīgi un taktiski uzsākt sarunu par Gata garderobi:
– Kristīn, es nevarēju nepamanīt, ka Gatis pastāvīgi staigā tajās pašās vecajās džinsās. Ārā paliek arvien aukstāks, varbūt ir laiks viņam atjaunot drēbju krājumus uz ziemu? – es piesardzīgi vaicāju.
– Ak, beidz! Viņš taču ir puika, viņš visu momentā saplēš vai nosmērē, kāda jēga tērēt naudu un pirkt kaut ko dārgu? – viņa tikai vieglprātīgi atmeta ar roku.
– Nu, nav jau runas par dārgiem zīmoliem. Mēs varētu vienkārši nopirkt pāris parastu, izturīgu un siltu bikšu, lai viņam nav jasalst, – es mēģināju iebilst.
– Ja es tagad nopirkšu jaunas, viņš jau pēc mēneša būs no tām izaudzis vai arī kaut kur sētā sabojās, tāpēc lai vien nonēsā to, kas vēl der, – Kristīne strupi atbildēja, pieliekot punktu diskusijai.
Un tad pienāca drēgnais novembris ar savu nebeidzamo lietu un pirmo salu. Es sāku pamanīt, ka Gatis no skolas nāk mājās ar pilnīgi izmirkušām kājām, pēc tam stundām ilgi žāvē slapjās zeķes uz radiatora. Kādu dienu, kad gāju cauri koridoram, es nejauši paskatījos uz viņa sporta apaviem un burtiski sastingu no to nožēlojamā stāvokļa. Zole bija atlipusi līdz pat pusei, iekšpuse bija nodilusi līdz caurumiem, bet materiāls pa virsu bija tik stipri saplaisājis, ka vairs nespēja aizturēt pat mazāko mitrumu. Es nogaidīju, kad iestāsies vakars, un piegāju pie Kristīnes, kura ērti bija iekārtojusies dīvānā un dzēra tēju ar dārgām trifelēm:
– Kristīne, lūdzu, paklausies… Gatim krosenes ir galīgi lupatās, tās burtiski jūk ārā un laiž cauri katru ūdens lāsi, – es mēģināju runāt mierīgi.
– Jā, es zinu, es redzēju. Nekas tik traks tur pagaidām nav, vēl pāris nedēļas līdz algai varēs pastaigāt, – viņa pilnīgi mierīgā balsī attrauca.
– Bet viņam taču nav citu apavu, ko vilkt šādā laikā. Kājām jābūt sausām un siltumā. Ārā taču jau mīnusi – es vairs nespēju valdīt sašutumu.
– Es savu bērnu pazīstu labāk un man tiešām nav jāmāca, kā par viņu rūpēties, – Kristīne pēkšņi asi un aizkaitināti atbildēja.
– Es tevi nemācu, es vienkārši tiešām uztraucos par zēnu.
– Man rīt ienāks alimenti, un es tuvākajās dienās kaut ko piemeklēšu un nopirkšu viņam jaunus zābakus. Beidz beidzot stresot par tādiem sīkumiem.
Kad svešs cilvēks izrādās tuvāks par pašu māti
Trešdienas pēcpusdienā es tupēju uz ceļiem koridorā un ar speciālu līmi mēģināju kaut kā glābt Gata krosenes, lai viņš nākamajā rītā vismaz varētu tikt līdz skolai. Tajā brīdī Kristīne atgriezās mājās, starojoša un ar milzīgu, greznu papīra maisu rokās. Taču Gata jauno zābaku vietā viņa no maisa izvilka dārgu, sudrabaini pelēku kažokādas mēteli. Viņa to uzreiz uzvilka un sāka priecīgi grozīties spoguļa priekšā, apbrīnojot savu atspulgu. Tajā brīdī es vienkārši paliku bez valodas. Es skatījos uz viņas starojošo, laimīgo seju, pēc tam uz to noplukušo, samirkušo apavu savās rokās un sapratu, ka vairs nespēju un negribu tēlot šo neitrālo sapratni. Es lēni piecēlos, noslaucīju rokas vecā lupatā un cieši paskatījos viņai acīs:
– Kristīne, tu taču svēti solīji, ka nopirksi Gatim apavus uzreiz, tiklīdz saņemsi naudu. Tas bija jau pirms nedēļas.
– Ak, Dievs, beidz atkal bojāt man prieku tādu nieku dēļ. Paskaties labāk, cik perfekti man šis kažociņš piestāv, – viņa atbildēja, pat nepagriežoties pret mani. – Tam bija neiedomājama četrdesmit procentu atlaide, es vienkārši nedrīkstēju palaist garām tādu izdevību!
– Bet kā ir ar Gati? Viņš sēž savā istabā, šņaukājas un rīt atkal dosies uz skolu ar cauru zoli.
– Gatis vēl kādu mēnesi mierīgi varēs iztikt ar savām krosenēm, nekas briesmīgs ar viņu nenotiks, nav ko uztraukties, – viņa pilnīgi vienaldzīgi noteica.
Es jutu, kā manī uzvirmo tādas dusmas, kādas sen nebiju jutis.
Es klusējot iemetu līmes tūbiņu miskastē un devos taisnā ceļā uz bērnistabu.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
